Alerģiskais kontaktdermatīts

Dr.Evita Jakušonoka

Alerģiskais kontaktdermatīts skar 1-10% iedzīvotāju. Šobrīd ir zināmi vairāk nekā 3 700 ķīmisku vielu, kas var ierosināt alerģisku dermatītu. Šo gadījumu skaits pieaug līdz ar jaunu sadzīves ķīmijas līdzekļu, būvmateriālu, kosmētisko līdzekļu, medikamentu un rotaslietu utt. klāstu. Alerģisko kontaktdermatītu novēro visu rasu pārstāvjiem un visās vecumgrupās. Bērniem alerģiskā kontaktdermatīta incidence ir zemāka nekā pieaugušajiem. Sievietes ar kontaktdermatītu slimo biežāk.
Tas vairāk izplatīts tādu profesiju pārstāvjiem kā stomatologs, zobu tehniķis, bieži arī citiem mediķiem, agronomiem, māksliniekiem, elektriķiem, konditoriem, pavāriem, bārmeņiem, tipogrāfiju darbiniekiem, miesniekiem, celtniekiem, frizieriem, automehāniķiem, fotogrāfiem, floristiem, dārzniekiem, juvelieriem, kurpniekiem, veterinārārstiem u.c.
Biežākie alergēni, kas izraisa alerģisku kontaktdermatītu ir niķelis, ko visbiežāk izmanto juvelieri. Kā arī aromāti smaržās, ziepēs, losjonos, šampūnos, personīgās higiēnas produktos, matu krāsās, ilgviļņu šķīdumos utt. Arī lokāli medikamenti, kā piemēram, antibiotikas vai pretniezes līdzekļi. Alerģisku kontaktdermatītu var izraisīt konservanti – vielas, kas pasargā lokāli aplicējamus līdzekļus no sabojāšanās. Ir tā saucamā “lateksa alerģija” ar ko visbiežāk saskaras medicīnas personāls. No dabas vielām alerģisko kontaktdermatītu Latvijā var izraisīt tādi augi kā prīmulas, krizantēmas, vērmeles, kumelītes, margrietiņas un pienenes.
Ādas bojājumi kontaktdermatīta gadījumā parasti ir plašāki par alergēna ekspozīcijas vietu. Simptomi attīstās dažās stundās vai dienās pēc saskares ar alergēnu. Akūtā stāvoklī uz ādas rodas pūslīši ar mitrošanu, nieze vai dedzinoša sajūta. Hroniskam procesam raksturīga ādas saplaisāšana, sabiezēšanās, kreveles, zvīņas un pigmentācijas izmaiņas.

Ja no anamnēzes īsti nav skaidrs, kas izraisījis kontaktdermatītu, to var noskaidrot divējādi: izslēgt kontaktu ar aizdomīgajiem priekšmetiem, līdz ādas stāvoklis uzlabojas, tad pakāpeniski veikt testu ar katru priekšmetu. Var lietot arī ādas kontaktalergēnu testu, kuras laikā alergēns tiek aplicēts uz veselas ādas ar standartizētām alergēnu plāksnēm. Ādas aplikācijas tests – vispāratzīta standartizēta metode; alergēns tiek aplicēts uz ādas ar standartizētām alergēnu plāksnēm. Rezultātus nolasa pēc 48 un 72 stundām pēc alergēna noņemšanas. Tomēr tests nosaka limitētu potenciālo alergēnu skaitu un tas ierobežo diagnostikas iespējas, novērtējot kontaktdermatītu. Maziem bērniem ir grūti veikt aplikācijas testu, jo viņiem nepatīk to darīt; grūtniecības laikā no testa veikšanas labāk izsargāties. Klīniski pozitīva testa reakcija ir neliels sārts plankums ~1 cm diametrā ar eritēmas paplašināšanos, tūsku un cieši novietotām vezīkulām, kas saglabājas pēc plāksnes noņemšanas vai arī parādās 2–7 dienas pēc tam.
Kontaktdermatīta pacientu ārstēšanā ir trīs mērķi:
• Ārstēt akūtu slimību ar pretiekaisuma līdzekļiem un citiem līdzekļiem, atjaunot ādas dabisko aizsargfunkciju un izvairīties no recidīviem. Akūtu dermatītu izteiktas mistrošanas gadījumā ārstē ar mitriem un vēsiem apliekamajiem. Lokāli lieto kortikosteroīdu hidrokrēmus (ūdens eļļā), losjonus/linimentus (eļļa ūdenī). Vajadzības gadījumā lokālu ārstēšanu var kombinēt, perorāli lietojot zāles pret niezi (antihistamīnus).
• Hroniska dermatīta gadījumā lieto kortikosteroīdu ziedes un līdzekļus, kas mitrina ādu un palīdz saglabāt tajā mitrumu. Mitrinošie līdzekļi uzlabo ādas elastību, novērš sāpīgu plaisu veidošanos, uzlabo ādas aizsargfunkcijas, remdē niezi un mazina iekaisumu.
•Pierimstot hroniska procesa uzliesmojumam ieteicams ilgstoši lietot arī ādu mīkstinošus, mitrinošus kopšanas līdzekļus, kā arī vitamīnus.